Reizēm tikai pārgriežot sīpolu uz pusēm, atklājas, ka zem skaistās un stingrās mizas viducis ir kļuvis mīksts un ūdeņains.
Ziemas vidū virtuvē reizēm gadās tāda nepatīkama situācija. Paņem no groza sīpolu, kas šķiet stingrs un sauss, bet, pārgriežot to uz pusēm, viducis izrādās mīksts un brūngans. Man pašai tā ir gadījies ne reizi vien, un sākumā bija grūti saprast, kāpēc miza ir tik kārtīga, ja iekšpuse jau sākusi bojāties.
Kur rodas liekais mitrums
Lielākoties problēma sākas jau brīdī, kad sīpols vēl aug dobē. Sīpola augšdaļā ir tāda vieta, ko sauc par kakliņu – tur, kur loki savienojas ar galviņu. Ja šajā vietā iekļūst ūdens un tas nepaspēj dabiski izžūt, dārzeņa iekšienē sākas lēns bojāšanās process.
Kamēr dārzenis glabājas, tā ārējās mizas gaisa ietekmē sakalst un kļūst cietas. Tās burtiski nosedz mitrumu sīpola iekšpusē. Rezultātā no malas šķiet, ka viss ir kārtībā, lai gan pašā vidū dārzenis pamazām bojājas.
Kāpēc lokus labāk atstāt mierā
Viena no kļūdām, ko esmu pamanījusi savā dārzā, ir loku plūkšana no tiem sīpoliem, kurus plānojam glabāt ziemai. Īpaši tas jūtams, ja lokus noraustām rīta rasā vai mitrā laikā. Pēc loku noplūkšanas sīpola kakliņš paliek vaļējs, un caur šo vietu iekšpusē vieglāk var iekļūt mitrums.
Lietus ūdens pa šo vietu var iekļūt tieši sīpola vidū. Iekšpuse sāk bojāties jau tad, kad sīpols vēl atrodas zemē. Esmu secinājusi, ka vislabāk ir ierīkot vienu dobi tikai zaļumiem, bet ziemas krājumiem domātos sīpolus neaiztikt, līdz tie paši ir pilnīgi nobrieduši.
Vieta un laistīšanas paradumi
Sīpoliem nepatīk augt vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas. Zeme ar laiku vienkārši izsīkst, un tajā mēdz ieviesties visādi nelāgumi, kas traucē dārzeņiem augt veseliem. Es cenšos katru gadu sīpolus stādīt citur – vislabāk tur, kur iepriekš auguši gurķi, pākšaugi vai kāposti. Tā zeme ir piemērotāka, un dārzeņi aug veselīgāki.
Arī laistīšana ir jāmāk laicīgi pārtraukt. Sīpoliem papildu ūdens ir vajadzīgs tikai vasaras pirmajā pusē, kamēr tie aktīvi aug. Aptuveni mēnesi pirms ražas novākšanas es laistīšanu pārtraucu pavisam. Sausa zeme palīdz sīpolam sagatavoties glabāšanai, un tā kakliņš dabiski noslēdzas.
Žāvēšana ir pats svarīgākais darbs
Lielākā daļa problēmu pazūd, ja vien sīpoli pēc novākšanas tiek kārtīgi izžāvēti. Šo darbu tiešām nedrīkst sasteigt. Kad sīpoli ir izvilkti no zemes, es tos vismaz divas nedēļas turu sausā un vēdināmā vietā. Nekas nav labāks par caurvēju kādā šķūnītī vai zem nojumes.
Šajā laikā sīpola kakliņam jākļūst pilnīgi sausam un cietam. Tikai tad, kad šī vieta vairs nav saspiežama, var būt drošs, ka iekšpuse ir pasargāta. Ja kakliņš paliek kaut nedaudz mīksts, tā ir zīme, ka sīpols vēl nav gatavs ilgstošai glabāšanai.
Kā tos pareizi nolikt ziemai
Kad viss darbs dobē un žāvēšanā ir galā, pēdējais posms ir īstā vieta mājās. Sīpoliem vissvarīgākā ir gaisa piekļuve. Es nekad nelieku sīpolus ciešos maisos vai dziļās kastēs bez spraugām. Tur tie sāk svīst, un tad pūšana parasti sākas ļoti ātri.
Vislabāk tie glabājas koka kastītēs, pinotos grozos vai vienkāršos tīkliņos, ko var kaut kur piekarināt. Galvenais ir izvairīties no liela mitruma un krasām temperatūras maiņām. Sekojot šiem vienkāršajiem soļiem, pārgriezts sīpols būs tikpat vesels iekšpusē, cik tas izskatās no ārpuses.
